Pāriet uz saturu

Vidzemes Pagaidu Zemes padome

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vidzemes Zemes padome)
Vidzemes Pagaidu Zemes padomes Valde (1917). Pirmais no kreisās puses Zigfrīds Anna Meierovics.
Valmieras Latviešu (Saviesīgās) biedrības nams.
Valmieras rātslaukums ar padomju sarkanajiem un Latvijas sarkanbaltsarkanajiem karogiem 1917. gada 1. maijā (Vidzemes bezzemnieku 1. kongresa laikā).

Vidzemes Zemes padome vai Vidzemes Pagaidu zemes padome (krievu: Временный земский совет Лифляндской губернии) bija 1917. gada 26. (13. martā pēc VS) martā ievēlēta Vidzemes guberņas pašpārvaldes institūcija, kas sākotnēji atbalstīja Latvijas apvienošanās un pašnoteikšanās idejas, bet vēlāk nokļuva lielinieku ietekmē un 1918. gada 2. janvārī nodeva savas funkcijas Iskolatam.

Krievijas Pagaidu valdība to atzina par Vidzemes landrātu kolēģijas un Vidzemes landtāga tiesību un funkciju pārņēmēju, valsts varas institūciju. Tās 48 locekļus ievēlēja Vidzemes Zemes sapulce Valmierā 1917. gada 26. (13.) martā. Padome sastāvēja no 6 nodaļām un izpildkomitejas. 16. (3.) maija sesijā tā apvienojās ar Vidzemes Bezzemnieku padomi.[1] Pēc Rīgas zaudēšanas notikušajās 1917. gada 2. septembra (20. augusta pēc VS) vēlēšanās tika ievēlēta Vidzemes Zemes padome, kurā vairākums bija lieliniekiem. Savukārt 1917. gada 22. decembrī okupētajā Rīgā notikušajā priekšstāvju sapulcē ievēlēja provācisku Vidzemes Zemes padomi.[2]

Padomju dibināšanas laiks

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas Krievijas Pagaidu valdība par Vidzemes guberņas komisāru iecēla Rīgas pilsētas galvu Andreju Krastkalnu, ko vēlāk nomainīja ar sociāldemokrātu Andreju Priedkalnu. Par komisāra vietnieku kļuva vēlākais Latviešu zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis. Rīgā reālo varu ieguva 20. (7.) martā izveidotā Rīgas strādnieku deputātu padome.

Vidzemes Zemes sapulci (VZS) sasauca 1917. gada 25. - 26. martā (12. - 13. martā pēc VS) Valmieras Saviesīgās biedrības namā. Tajā piedalījās ap 500 dalībnieku, bet lēmējtiesības bija vienīgi pilvarotiem pārstāvjiem. VZS pieņēma 17 rezolūcijas, no kurām svarīgākā bija rezolūcija Latvijas autonomijas un pašnoteikšanās tiesību jautājumā, kā arī lēmums apvienot visas latviešu zemes daļas, ieskaitot Latgali, administratīvā vienībā ar Latvijas (vecajā ortogrāfijā Latwijas) nosaukumu. Ievēlēja Vidzemes Pagaidu Zemes padomi (Vidzemes Pašvaldības padomi) ar 48 locekļiem un prasīja tūlītēju Vidzemes landtāga un guberņas zemnieku lietu komisiju likvidēšanu. Nozīmīgs lēmums bija par skolas, baznīcas un tiesas latviskošanu. Krievijas Pagaidu valdība 30. martā (12. aprīlī) atļāva Vidzemes guberņas igauņu pagastiem pievienoties Igaunijas guberņai, tādējādi izveidojot apvienoto Igaunijas guberņu.

Lai izkonkurētu liberālo Vidzemes Zemes padomi, lielinieki Valmierā no 1917. gada 29. aprīļa līdz 1. maijam (16.-18. aprīlī pēc VS) sasauca Vidzemes bezzemnieku 1. kongresu, kas ievēlēja Vidzemes Bezzemnieku padomi 45 locekļu sastāvā. Vidzemes pagaidu zemes padomes loceklis Zigfrīds Anna Meierovics sarunu ceļā panāca Bezzemnieku padomes pievienošanos Vidzemes pagaidu zemes padomei un 23. aprīlī tika izveidota jauna Vidzemes Zemes padomes valde, kurā dominējošās pozīcijas ieņēma lielinieki.[3] Par jauno Vidzemes Pagaidu zemes padomes valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Baltijas latviešu bēgļu apgādāšanas komitejas valdes priekšsēdētājs Viļums Skubiņš.[4] Z.A. Meierovics vadīja padomes finansu nodaļu un kā Vidzemes pārstāvis piedalījās apspriedēs ar Krievijas pagaidu valdību.

Konference autonomijas jautājumā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Autonomās Igaunijas guberņas Igaunijas Pagaidu zemes padomes izveides 1917. gada 12. augustā (30. jūlijā pēc VS) Vidzemes pagaidu zemes padomes valde sasauca Latvijas autonomijas apspriešanai konferenci, kurā piedalījās 50 delegāti no desmit ievērojamākajām sabiedriskajām organizācijām, ieskaitot Latvijas Sociāldemokrātiju (LSD). Konference pieņēma rezolūciju, kas prasīja Latvijas teritoriālo vienotību. Rezolūcijā bija tekts, ka Latvijas tautai, tāpat kā visām citām tautām, ir tiesība uz pilnīgu pašnoteikšanos,[5] pieminot, ka Latvijai jābūt politiski autonomai vienībai uz demokrātijas principiem dibinātā Krievijas republikā; visai vietējai varai jāatrodas Latvijas tautas un viņas Saeimas rokās, kura jāievēl demokrātiskā ceļā.[6]

Pēc Vidzemes Zemes padomes vēlēšanām 1917. gada augustā tās sastāvā nodibināja arī autonomijas komisiju; oktobrī tajā bija 19 locekļi. Komisija izstrādāja dokumentu ar nosaukumu "Latvijas autonomijas principi", kas tika publicēts arī avīzē "Latvju Strēlnieks" (Nr. 46). Latvijas neatkarības ideja tika galīgi noformulēta tikai pēc Latviešu pagaidu nacionālās padomes izveides 1917. gada nogalē.

Vidzemes Zemes padomes izveide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada 2. septembra (20. augusta pēc VS) Vidzemes Zemes padomes vēlēšanās no 40 deputātu vietām Latvijas Socialdemokrātija ieguva 24 vietas, Latviešu zemnieku savienība 15 un eseri 1 vietu, par Valdes priekšsēdi ievēlēja Oto Kārkliņu. 1917. gada 23. (10.) oktobra sesijas laikā pilsoniski noskaņotie deputāti Vidzemes Zemes padomi pameta.

Vidzemes Zemes padome savu darbību beidza 1918. gada 2. janvārī, kad reālā vara pārgāja Iskolata rokās.

  1. «vesture.eu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 19. novembrī. Skatīts: 2018. gada 24. martā.
  2. «Dokumenti stāsta (1988)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 3. novembrī.
  3. J.Ciganovs. 1917. gada Februāra revolūcija Latvijā
  4. Vitālijs Šalda «Lielinieku mēģinājumi pakļaut savai ietekmei latviešu bēgļus Vidzemē. 2002.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 9. septembrī. Skatīts: 2012. gada 26. janvārī.
  5. Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930, 56. – 57. lpp.
  6. «Iskolata un tā prezidija protokoli (1917.-1918.) Rīga: Zinātne, 1973.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 30. oktobrī. Skatīts: 2021. gada 30. oktobrī.